Kā saprast selektīvo mutismu. Rokasgrāmata skolotājiem

Kas ir selektīvais mutisms?

Selektīvais mutisms (SM) ir bērna trauksmes traucējumi, ko raksturo bērna 'nespēja' runāt dažādās sabiedriskās situācijās. Šie bērni spēj runāt mājās un situācijās, kurās viņi jūtas ērti, droši un atbrīvojušies. Selektīvā mutisma īpatnējie cēloņi un nosacījumi saistīti ar izteiktu trauksmi.

Bērniem ar selektīvo mutismu ir izteikti kautrīgs/nomākts/apvaldīts (inhibited) temperaments. Salīdzinot ar parastu kautrīgu un rāmu bērnu, bērni ar SM atrodas rāmuma un kautrīguma skalas pašā augšgalā. Bērniem ar SM tas ir tik ļoti izteikti, ka viņu uzvedības nomāktības smagums izraisa patoloģisku reakciju dažādos sabiedriskā stresa apstākļos.

Vairumu, ja ne visās specifiskās uzvedības īpatnības, kas piemīt bērniem ar SM, var izskaidrot ar izpētīto hipotēzi, ka bērniem ar nomāktu temperamentu ir pazemināts trauksmes slieksnis mandeļveidīgajā smadzeņu daļā, ko sauc par amigdalu.

90% bērnu ar SM piemīt arī sociālā fobija. Pētījumu rezultāti liecina, ka, saskaroties ar biedējošiem notikumiem, amigdala saņem draudošu briesmu signālus (no simpātiskās nervu sistēmas) un izraisa virkni reakciju, kas palīdz indivīdam sevi pasargāt. Bērniem ar selektīvo mutismu biedējošie notikumi ir sabiedriski apstākļi tādi kā skola, sabiedriski pasākumi utt. Pētījumi liecina, ka ap 90% bērnu ar selektīvo mutismu atbilst sociālās fobijas diagnostiskie kritēriji DSM-IV. 

Kas ir sociālā fobija?

Sociālā fobija ir pastāvīgas bailes no sabiedriskām situācijām vai brīžiem, kad kaut kas jāsasniedz. Tie var būt vārdzinoši un sirdi plosoši traucējumi pieaugušajam; iedomājieties, kā var justies bērns, kurš vēl nav iemācījies kārtīgi tikt galā ar sevi? Daudzi šādi bērni visu dienu burtiski jūtas kā uz skatuves! To var saprast pēc viņu 'neērtās' ķermeņa valodas, tiklīdz viņiem pievērš uzmanību. Daudzi bērni aizgriež projām galvu, spēlējas ar saviem matiem, raugās grīdā, atliec galvu atpakaļ, slēpjas kaktā, sūkā pirkstu(s) un plucina vai skrāpē savus pušumus, rētas vai dzimumzīmes. Daudzi blenž pretim stāvošajā ar 'trulu' vai 'neizteiksmīgu' sejas izteiksmi, izturēdamies tā, it kā otru ignorētu. Skolotājiem jāaptver, ka šīs pazīmes visas raksturo bērnu ar smagu trauksmi.

No bērna viedokļa

Atšķirībā no pieaugušajiem, kas var izvēlēties, kad un kurp doties, bērniem šāda izvēles iespēja nav, jo īpaši, kad jādodas uz skolu. Smagās trauksmes dēļ bērni ar selektīvo mutismu nerunā. Gluži kā cilvēks ar agorafobiju neiziet no mājas, lai izvairītos ​no trauksmes sajūtas un cilvēks ar uzmācību neirozi veic rituālus un sajūt nepārvaramas tieksmes, kas izriet no viņa trauksmes, tā bērns ar selektīvo mutismu nerunā…vienkārši tāpēc, ka runāšana pastiprina trauksmi. Šie bērni patiešām nespēj runāt noteiktos apstākļos, kur no viņiem tiek sagaidīts, ka viņi runās.

​Skolotājiem un skolas personālam ir svarīgi atcerēties, ka bērns ar SM neko no tā nedara 'ar nolūku' vai cenšoties valdīt pār situāciju. Šie bērni burtiski nevar parunāt. Reiz man kāds bērns ar selektīvo mutismu teica: "Vārdi vienkārši negrib nākt ārā."  Šie bērni neklusē tāpēc, ka viņiem būtu mācīšanās traucējumi, autisms, nopietni attīstības traucējumi (PDD), opozicionāri uzvedības traucējumi vai tml. Ar to nevēlos apgalvot, ka nevar pastāvēt vēl kādi traucējumi bez selektīvā mutisma, taču tie nebūs mutisma cēloņi.

Ko darīt?

Zinot, ka vairumā gadījumu pastāv nopietna trauksme, īpašas izglītības kursi, korektīvās klases u. tml. šiem bērniem bieži ir pilnīgi nepiemērotas. Saprotot selektīvā mutisma dabu, bērnu vajadzētu ievirzīt parastā skolas klasē. Individuāli pielāgots apmācības plāns var būt lietderīgs atsevišķos SM gadījumos, jo tad bērns progresē, kaut arī nenotiek skola un verbalizācija. Individuālais apmācību plāns jāveido tā, lai palīdzētu bērnam mazināt trauksmi, vienlaikus veicinot virzību kopā ar citiem bērniem un pēc iespējas viņa 'normālumu'.

Parasti skola ir tā vieta, kur bērna ar SM ir visgrūtāk būt. Gan skolotāji, gan klasesbiedri sagaida no bērna, ka viņš sadarbosies un iesaistīsies klases aktivitātēs. Ja bērns to nedara, viņam pievērš uzmanību. Tieši tas notiek ar SM bērnu. Diezgan ironiski, ņemot vērā to, ka pēdējais, ko trauksmains bērns vēlas, ir pievērst sev apkārtējo uzmanību!

Zinot, ka šie bērni ir trauksmaini, skaidri jāapzinās, ka spiest, piespiest vai piekukuļot bērnu ar SM, lai tas runā, vai sodīt viņu, ir pilnīgi neproduktīvi un nepiemēroti. Ja apkārtējie tā rīkojas, bērns bieži jūtas vēl vairāk nervozi un neērti, un tādējādi vēl dziļāk slīgst savā trauksmē.

Ir ārkārtīgi būtiski, lai skolas attieksme pret bērnu ar SM būtu saprotoša un pieņemoša. Galvenajam mērķim jābūt darīt visu iespējamo, lai bērns justos ērti un atbrīvoti. Skolotājam jāsadarbojas ar vecākiem, lai pēc iespējas vairāk atvieglotu trauksmi bērnā.

Pastāv vairākas metodes, ko skolotāji var izmantot, lai palīdzētu bērnam ar SM klasē justies ērtāk. Pats galvenais ir skolotājam bērnu iepazīt pilnīgi neuzbāzīgā un pieņemošā veidā.

Es bieži iesaku, ja vien tas iespējams, bērnu apmeklēt mājās pirms mācību gada sākuma. Bērni pilnīgi noteikti nekur citur nejūtas ērtāk kā paši savās mājās! Bērna apraudzīšana viņa paša teritorijā noteikti dos iespēju ērtāk vienam otru iepazīt. Es iesaku sēdēt bērna istabā un aicināt viņu parādīt viņa mīļākās grāmatas, mākslas darbus, kompaktdiskus, spēles utt. Ļaujiet bērnam vadīt un virzīt šo vizīti. Iespējams, būs vajadzīgi vairāki apciemojumi mājās, pirms bērns sāks atvērties. Mērķis NAV panākt, lai bērns ar Jums jau runātu, bet gan likt bērnam justies atbrīvotam un ērti Jūsu klātbūtnē. Smaids, pamāšana, sēdēšana līdzās un runāšana maigā balsī bieži palīdz bērnam justies brīvāk. Bērnam palīdzēs arī tas, ja liksit viņam saprast, ka viņa klusēšana ir 'ok' un pieņemama. Bērni ar SM bieži novēršas, tiklīdz jūt, ka kāds viņus nepieņem un ir vīlies viņos.

Cits piegājiens būtu satikties ar bērnu skolā, pēc iespējas no rīta pirms stundu sākšanās. Lieciet vecākiem atvest bērnu iespējami agri, lai bērnu nesamulsina lielā bērnu grupa klasē. Esot trijatā ar vecāku un bērnu, skolotājs var censties iesaistīt sarunā vecāku un ļaut bērnam tikai novērot. Tiklīdz šķiet, ka bērns jūtas brīvāk, skolotājs var sarunu pievērst bērnam. Nesagaidiet, ka bērns noteikti atsauksies. Vienkārši ļaujiet bērnam sajust, ka viņš ir sarunas dalībnieks un Jums ir pieņemama arī bezvārdu komunikācija.

Ko nedarīt?

​Ļoti būtisks ieteikums ir NEKAD nelikt bērnam sajust, ka Jūs 'gaidāt' viņa runāšanu.  Šāda gaidīšana izraisa trauksmi. Bērni negrib likt skolotājam vilties. Vēl ir svarīgi, lai skolotāji nenotikušu verbalizāciju nepārvērstu par 'lielu muižu'. Bērns ar SM ļoti bieži skolotāja priekšā sarunājas ar vienaudzi. Šādā gadījumā neļaujiet bērnam manīt, ka Jūs 'dzirdat' viņa balsi. Izmantojot šādu pieeju, bērni ar SM bieži atkāpjas!

Tiklīdz ir sasniegts zināms atbrīvotības līmenis, skolotājam un vecākiem jāvienojas par 'plānu', kā bērnam palīdzēt. Kvalificēts profesionālis, piemēram, ārsts vai terapeits, kas ir lietpratīgs selektīvā mutisma ārstēšanā, ir būtisks palīglīdzeklis 'plāna' izstrādē bērnam.

Process

'Palīdzības sniegšana bērnam selektīvā mutisma pārvarēšanai' ir pakāpenisks process, kam jāpieiet ar pacietību un pārliecību. Selektīvajam mutismam nav brīnumlīdzekļa izārstēšanai vienā naktī. Arstējoša profesionāļa, vecāku un skolotāju vadībā bērns attīstīs dažādas galā tikšanas spējas, kas viņam ļaus pakāpeniski izkļūt no sava trauksmainā stāvokļa. Bērns, kuram pieiet šādā veidā, sekmīgi pārvarēs selektīvo mutismu.

Ar ko kontaktēties?

​'Palīdzības sniegšana bērnam selektīvā mutisma pārvarēšanai' ir pakāpenisks process, kam jāpieiet ar pacietību un pārliecību. Selektīvajam mutismam nav brīnumlīdzekļa izārstēšanai vienā naktī. Arstējoša profesionāļa, vecāku un skolotāju vadībā bērns attīstīs dažādas galā tikšanas spējas, kas viņam ļaus pakāpeniski izkļūt no sava trauksmainā stāvokļa. Bērns, kuram pieiet šādā veidā, sekmīgi pārvarēs selektīvo mutismu.

10 lietas vecākiem

1. Saprotiet, ka selektīvais mutisms nav 'izvēle'

Kad bērns nerunā, kaut arī mājās tiem piemīt runas spējas, tas var šķist kā spītība. Bērns var izturēties muļķīgi, kļūt agresīvs, rūkt, sastingt vai vienkārši izlikties ignorējam to, kas ar viņu runā. Vecākiem ir svarīgi saprast, ka šāda izturēšanās balstās trauksmē, nevis opozicionārā nostājā.

2. Atturieties no izvaicāšanas

Bērniem ar selektīvo mutismu runāt ir grūti. Kad redzat, kā Jūsu bērns ieraujas sevī, atlieciet jautājumus. Spiežot viņu runāt, Jūs tikai palielināsiet viņa trauksmi un samazināsiet iespējamību, ka viņš runās.

3. Aprakstiet un slavējiet viņa uzvedību

Kad redzat, ka Jūsu bērns satraucas situācijā, kurā viņam jārunā, varat noņemt spiedienu, vienkārši aprakstot, ko redzat bērnu darām un kā viņš cenšas piedalīties aktivitātēs, vienalga, vai ar vārdiem vai bez tiem.

4. Dodiet bērnam laiku runāt

Pieaugušie bērniem bieži uzdod jautājumus kā no ātršāvēja, neievelkot pat elpu starp tiem. Bērniem ar SM bieži novērojama pauze pirms runāšanas, tāpēc aizvien nogaidiet vismaz piecas sekundes, kad esat uzdevuši bērnam jautājumu, lai viņam dotu iespēju atbildēt.

5. Pamaniet pats savu reakciju uz bērna klusēšanu

Kad vecāks redz, kā viņa bērns sastingst vai paslēpjas, kad viņam uzdod jautājumu, vecāka dabiskā, gādīga attieksme liek viņam atbildēt bērna vietā. Tas samazina gan vecāka, gan bērna trauksmi, taču tas var arī kavēt selektīvā mutisma pārvarēšanu.

6. Nepiedāvājiet atalgojumu par kaut ko, ko Jūsu bērns nespēj izdarīt

Tā kā mutisms nav izvēle, bet gan drīzāk nespēja runāt, ko nosaka trauksme, tad prasība runāt pret atlīdzību ir pielīdzināma tam, ka savam mākslinieciski apdāvinātam laulātajam piedāvājat miljonu dolāru, ja viņš atrisinās diferenciāļrēķinu uzdevumu. Tas rodas no laipnības, taču nepavisam nepalīdz.

7. Necentieties saprast bērna ar SM 'noteikumus'

Bērni ar selektīvo mutismu mēdz sarunāties ar vienu skolotāju, bet ar pārējiem nē, ar vecmāmiņu jā, bet ne ar vectētiņu, tikai ar vienu no četrām tantēm utt. Bērni ar selektīvo mutismu pasauli sadala cilvēkos, vietās un nodarbēs, kur viņi runā un tajās, kur viņi nerunā. Šīs robežas ir stingri nofiksētas, un cenšanās saprast, kāpēc bērnam ir tieši tādi savi noteikumi izraisīs vienīgi frustrāciju.

8. Nesagaidiet 'lūdzu' un 'paldies'

Cepuri nost to vecāku priekšā, kas nav gatavi pieņemt, ka viņu bērnam būtu klusējot jācieš un iedrošinu visus vecākus turpināt neatlaidīgi meklējot ārstēšanu, saskaroties ar atkārtotiem citu cilvēki izteikumiem "Jūsu bērns vienkārši ir kautrīgs." Tādas laipnības kā lūdzu, paldies, sveiki un atā pieder pie visgrūtākajām lietām, ko bērns ar SM iemācīsies pateikt. Diemžēl tie bieži ir tie vārdi, ko vecāki visvairāk prasa, jo viņi negrib, lai apkārtējie bērnu uztvertu kā nepieklājīgu. Realitāte ir tāda, ka šie bērni ir trauksmaini, nevis nepieklājīgi, un vairums izaugs par apdomīgiem, pieklājīgiem pieaugušajiem.

9. Nekritizējiet bērnu

Tas šķiet pats par sevi saprotams, tomēr kritika var slēpties it kā nevainīgās frāzēs. "Pagājušo nedēļ tu tik labi runāji. Kas šonedēļ vainas?" vai "Re, kā brālis runā, vai vari pamēģināt tā kā viņš?" vecākiem var nelikties pārāk kritiski izteikumi, taču bērni tos bieži kā tādus uztver.

10. Nepadodieties

Daudzi bērni ar selektīvo mutismu nekad netiek pienācīgi ārstēti. Daudzi vecāki, kas meklē saviem bērniem palīdzību, stāsta par saviem pūliņiem ar selektīvo mutismu visas dzīves garumā. Cepuri nost to vecāku priekšā, kas nav gatavi pieņemt, ka viņu bērnam būtu klusējot jācieš un iedrošinu visus vecākus turpināt neatlaidīgi meklēt ārstēšanu, saskaroties ar atkārtotiem citu cilvēki izteikumiem "Jūsu bērns vienkārši ir kautrīgs."